Intervija ar pasaules čempionāta dalībnieku Ivaru Žagaru.

1.Orientēšanās ar slēpēm, -vai tas Tev liekas interesanti –kā nekā Tu OS vēsturē esi sevi ierakstījis kā pasaules junioru čempions vasarā (pirmais un un vienīgais no Latvijas!).

OS ar slēpēm – tas ir interesanti, lai arī dažam labam “vasarniekam” varētu likties, ka tur nekā nav. Šeit ir savādāki OS principi, vasarā diezgan lielu distances daļu parasti veic skrienot virzienā ar mērķi nokļūt līdz kādam izvēlētam orientierim, pēc tam precīzi aizorientējoties līdz KP. Ziemā gandrīz visu laiku ir jāseko līdzi kartē, katrs špūres pagrieziens ir svarīgs. Svarīgi ir spēt atcerēties pēc iespējas garāku secīgu pagriezienu pa labi, pa kreisi virkni, pie tam paturot prātā vēl šo pagriezienu konfigurāciju. Nākošais solis ir realizēt šo ceļu, laikā veicot vajadzīgos pagriezienus, piemēram, stāvā nobraucienā, kur citreiz nākas vien ņemt talkā “tekstilbremzes”. Es domāju daudzi piekritīs, ka šitas viss nav neinteresanti. Man pašam pēdējā laikā arī ir tā, ka slēpot patīk vairāk nekā skriet, tāpēc arī nodarbojos ar ziemas OS.

Vasaras OS junioru vecumā un sekojošajos vairākos gados jūtos sasniedzis to, ko gribēju un biju gatavs sasniegt. Lai vairāk sasniegtu pietrūka motivācijas, varēju sacensties ar labākajiem, lielajās stafešu sacensībās uzrādīt labus etapu laikus, bet sapratu, lai sasniegtu Pasaules čempionātu tabulu augšgalus ir vēl pārāk garš ceļš ejams, es to vairs nebiju gatavs darīt. Ar slēpošanu kādreiz bija tā, ka man tā lieta īpaši labi nepadevās. Varbūt tieši tāpēc, ka slēpošanā nekad nebūšu labākais, tā mani piesaista.

2.Starts pasaules čempionātā Zviedrijā finansiāli tikai nedaudz tika atbalstīts no LOF, Tu piekriti arī šādiem nosacījumiem, nebūdams atlases sacensībās līderu starpā. Vai tā bija komanda, kas Tev šoreiz bija svarīga? Vai?…

Šoreiz finansu aspekts man noteikti nebija noteicošais. Galvenais, kāpēc braucu, bija komanda un tas, ka vienkārši tā notika. Pirms sezonas man, protams, gribējās labāk tai sagatavoties, lai gan jau pavasari, uzsākot manu šobrīdējo darbu, bija skaidrs, ka laika un enerģijas tam īsti nepietiks. Par to, ka es tomēr biju tik stiprs, lai brauktu uz Zviedriju man jāpasakās Artūram un Tomam, ar kuriem kopā, sākot jau no jūlija puslīdz regulāri sākām braukt ar rolleriem, un kuri regulāri mani mēģināja aizvilkt uz kādu treniņu.

Bet īstenībā viss sākās gandrīz pirms diviem gadiem maijā. Es biju slims ar izredzēm izdzīvot 50/50, bet Artūrs tanī brīdī sāk runāt par nākošās ziemas Pasaules kausa posmu Zviedrijā un Pasaules čempionātu vēl pēc gada, uz kurieni vajadzētu satrenēties…es tanī brīdī nespētu noskriet pat puskilometru…

Pēc šā gada atlases uz Pasaules čempionātu jau biju nolēmis, ka man tomēr nebija lemts tur nokļūt, vienkārši nebiju tik stiprs, taču liktenis lēma savādāk un es izrādījos tas, kurš bija gatavs ieņemt komandā atbrīvojušos vietu. Paldies komandai par uzticēšanos!

3.Latvijas izlase uz Zviedriju devās absolūti ekonomiski minimālā sastāvā -bez pārstāvja, trenera, slēpju smērētāja. Cik ļoti tas iespaidoja rezultātus?

Domāju, ka šī komanda, kas aizbrauca uz čempionātu jau uz to bija gatavojusies, ka viss būs jādara pašiem, tāpēc, manuprāt, šoreiz pārstāvja un trenera trūkuma dēļ rezultāti sliktāki nekļuva. Protams, ja pirms sezonas būtu strādāts kāda trenera pavadībā, tad noteikti viņu vajadzētu līdzi arī sacensībās.

Par slēpju smērēšanu – tur varbūt derētu kādas konsultācijas slēpju sagatavošanā tepat pie Latvijas zinošākajiem cilvēkiem, bez īpaša slēpju smērētāja gan vēl kādu laiku varam iztikt. Vairāk noderētu katram dalībniekam kādi 3 slēpju pāri dažādiem laika apstākļiem, jo praktiski nav tādu slēpju, kuras labi slīdētu visos laika apstākļos. Vēl man arī liekas, ka ja tu pats smērē savas slēpes, tad tu tajās ieliec arī kādu daļiņu no sevis, kas tev pašam vēlāk distancē palīdz (vismaz nav iespējas novelt vainu uz citiem, ja slēpes tiešām pārāk labi neiet).

4.Kā vērtē savus un komandas biedru rezultātus?

Domāju, ka ieņēmām sev atbilstošas vietas, pagājušā gada Pasaules kausā mūsu vietas tā arī bija ap 40-o, ar to arī rēķinājāmies.

Garā distance bija programmā pirmā. Jau pirms starta zinājām, ka mums šī garā distance būs vismaz kārtīga pagarinātā, ja ne maratons, tāpēc tajā nebija prātīgi atstāt visus spēkus. Ja tā būtu bijusi pēdējā čempionāta distance, tad mūsu rezultāti būtu pavisam citi, mēs noteikti cīnītos un vismaz līdz galam tiktu visi. Viktoru un Laimu var tikai paslavēt par cīņu līdz galam –20 grādos gandrīz 3 stundu garumā. Tomēr laikam jau šī distance paņēma no Viktora pārāk daudz fizisko un emocionālo spēku, viņš līdz čempionāta beigām tā īsti neatguvās, varbūt tomēr bija vērts sevi pietaupīt mums piemērotākām distancēm.

Masu starts bija šogad pirmo reizi iekļauts PČ programmā. Man šī noteikti bija čempionāta piemērotākā distance gan garuma, gan sarežģītības ziņā. Izdarīju to, uz ko biju spējīgs. Lai arī pārējie komandas biedri bija potenciāli spēcīgāki par mani, no latviešiem es finišā nonācu pirmais. Kāpēc – tieši tāpēc, ka masu starts ir īpašs ar savu starta gaisotni, un nemitīgo burzmu distancē, varbūt daļēji man arī palīdzēja pieredze no startiem divos Pasaules kausa posmos vasaras OS ar kopējo startu, kuros kādreiz biju piedalījies. Šeit svarīgākais ir spēt iet savus ceļus un cīnīties līdz galam, lai arī kāds dalībnieks jau kuro reizi tevi apdzen, un tu skaidri zini, ka viņš ir fiziski galvas tiesu pārāks par tevi. Šeit tomēr ir orientēšanās, ko pierādīja lielais diskvalificēto dalībnieku skaits, kas arī ļāva mums pakāpties kādas vietas augstāk. Beigās izrādījās ka tieši manis šajā distancē ieņemtā 34.vieta bija labākais Latvijas vīru sasniegums šajā čempionātā.

Sprints. Pats atzīšos, ka nebiju gatavs šajā distancē cīnīties. Šeit visu izsaka sekundes. Vissvarīgākais ir ritms, ar kādu tu uzsāc distanci, svarīgi ir nesasteigt sākumu. Es šo ritmu neatradu un rezultātā arī pamatīgi kļūdījos. Pēc distances likās, ka šajā distancē viss ir jādara pārāk ātri, šobrīd to noteikti nevarēju dabūt gatavu. Domāju, ka šai distancei ir jāgatavojas speciāli, atstrādājot tieši šo ātro iejušanos distancē.

Artūrs un Toms nostartēja labi, un, droši vien, viņu 38 un 39 vieta bija labākais, ko varējām.

5.Stafetē nemaz tik daudz netrūka, lai Latvija sasniegtu savu labāko –9.vietu, kas tomēr pietrūka, vai bija iespējams?

Šīs sacensības Pasaules čempionātos vienmēr ir kaut kas īpašs un neizskaidrojams. Šeit arī Pasaules čempioni taisa milzu kļūdas un parasti uzvar tieši “Komanda” ar lielo burtu, kurā visi dalībnieki izdara savu darāmo pēc vislabākās sirdsapziņas. Domāju, ka mēs šoreiz arī bijām viena no “Komandām”, kaut vai tāpēc, ka 8 komandas tika diskvalificētas, bet mēs izdarījām visu pareizi. Mēs visi nostartējām gandrīz līdzīgi, un ja vēl Viktors būtu pietaupījis pirmajā dienā spēkus, tad mēs būtu arī sasnieguši vēl vienu vietu augstāku – 9.rezultātu. Šoreiz 10-ie, tas bija arī cipars uz ko pirms sacensībām cerējām. Sapņi piepildās!

6.Ko Tu gribētu mainīt Latvijas ziemas orientēšanās “saimniecībā”?

Tā nu tas ir, ka ziemas OS saimniecība balstās uz dažiem entuziastiem, kas ir gatavi veikt grūto distančnieku darbu un vēl arī papildus veikt aktivitātes, lai būtu arī pietiekoši spēcīgi distanču veicēji.

Godīgi sakot, man nav īsti ko pateikt, kas būtu jāmaina Latvijas OS saimniecībā. Pie mūsu ģeogrāfiskā novietojuma un laika apstākļiem ir jāsamierinās, ka ziemas mači ir tik, cik viņi katru gadu ir un vairāk nebūs. Galvenais ir pateikt šiem dažiem darba rūķiem paldies par padarīto darbu un atbalstīt ar savu ierašanos startēt viņu rīkotajās sacensībās.

Sportiskajā ziņā šajā sezonā ir iets pareizajā virzienā, ir bijuši koptreniņi un nometnītes vasarā, ir bijis brauciens uz ziemas OS nometnīti Zviedrijā. Protams, nākotnē būtu jādomā par komandas treneri, kurš kopā ar LOF Ziemas komisiju sastādīti gatavošanās plānu sezonai, jaunajiem sportistiem skats no malas, protams, ir vairāk vajadzīgas, taču jebkuram no šobrīdējās komandas arī tas noderētu. Tad nu kamēr tā trenera komandai vēl nebūs nāksies mums, “vecajiem” vēl kādu laiciņu pavilkt tos jaunos uz priekšu ar saviem padomiem.

7.Sapnis-iedomājies-.-Tu pašreiz esi miljonārs. Ģimene Tevi atbalsta. Tev ir laiks. Tu tikai trenējies. Uz kādiem rezultātiem Tu cerētu šādā gadījumā?

Jā, ir par ko padomāt… Ir tā, ka šobrīd sports man ir līdzeklis prieka un emociju gūšanai. Es nebūtu gatavs cīnīties, lai sasniegtu pašas augšas, bet domāju, ka sasniegt 20-nieka līmeni varētu.

8. Tu pašreiz nopietni strādā. Vai uzskati ,ka strādājot ir iespējas reāli konkurēt ar profesionāļiem no Skandināvijas un Krievijas?

Pie mana šobrīdējā darba ritma konkurēt ar labākajiem noteikti nevar. Domāju, ka pie mums vēl jāpaiet kādam laikam, lai uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, cilvēkiem būtu vairāk laika paskatīties sev apkārt, sabiedrībā norma nebūtu “darbaholija”, bet gan vakarā kāda fiziska aktivitāte. Ja cilvēks jūt sabiedrības atbalstu, ka tas ko viņš dara ir tiešām labi un kāds to novērtē, tad viņš arī var savienot darbu ar sportu un sasniegt arī augstākās virsotnes.

9.Vai Latvijas ziemas orientieristi var kāpt uz augšu(pēdējos gados četras lielvalstis +Čehija dala laurus, tad stabili –Šveice, un tad rezultāti jau daudz blīvāk. Vai Latvijai ir iespēja sasniegt augstākos –pjedestāla pakāpienus. Un kā?

Protams, ka varam kāpt uz augšu! Pirmām kārtām vajadzētu mēģināt aizsniegties līdz Igaunijas un Lietuvas komandu līmenim, tas noteikti plānveidīgi darbojoties dažos gados būtu izdarāms.

Lai aizsniegtu virsotnes noteikti nepietiks tikai ar treniņiem Latvijā. Jaunajiem varētu ieteikt izmantot iespējas doties studēt uz skandināviju, kur būtu visu ziemu iespējas piedalīties augsta līmeņa sacensībās un kvalitatīvi trenēties.

10.Artūrs Grīnbergs pēc ši čempionāta teica: “nākošgad dodu ceļu jaunajiem…”

Kā ir ar Tevi? Man liekas īstenībā OS ar slēpēm Tu esi labākajos gados…

Biju nolēmis darīt tāpat, kā Artūrs, bet… nu laiks rādīs. Varbūt nākošgad lai cīnās jaunie, bet mēs vēl atgriežamies kādu gadiņu izlaižot, nekad jau nevar zināt...

11.Ko Tu novēlētu “jaunajiem”?

Grūti ir jaunajiem kaut ko novēlēt. Mums bija vieglāk, bija skaidrs – Latvijas č/s, PSRS č/s, Pasaules č/s, tur visur ir jātiek, mācības un darbi varēja pagaidīt, sports bija iespēja izsisties.

Tagad ir savādāk, sabiedrība pieprasa – pabeidz skolu, augstskola, paralēli darbs, nauda, nauda…bet vai par to ir stāsts? Stāsts jau ir par to, ka vajag dzīvot , dzīvot pa īstam, dzīvot saņemot no dzīves emocijas un sports ir tas, kas tās dod.

Tad nu jaunajiem varētu novēlēt nekad neiegrimt ikdienas rutīnā, no turienes līdz zvaigznēm neaizsniegties, un uzdrīkstieties dzīvot pēc savām izjūtām, kas parasti nepieviļ. Izvirziet sev vienmēr pietiekoši augstus mērķus un mēģiniet sasniegt.

Un vēl, lai šīgada izcīnītā 10 vieta stafetē paliktu zemākais Latvijas sasniegums turpmākajā ziemas OS Pasaules čempionātu vēsturē.

12.Ziemas komisija pēc I.P. iniciatīvas iesniegusi PK pieteikumu 2006 gadam. Kā vērtē šīs iniciatīvas?

Noteikti pozitīvi! Tieši šāds pasākums būtu ziemas OS saimei papildus sapurināties un sportistiem gatavoties ar papildus degsmi, jo startēt savās mājās lielās sacensībās vienmēr ir kaut kas īpašs. Pie veiksmes šāds Pasaules kausa posms var pacelt visu mūsu līmeni uz augstāka pakāpiena. Lai izdodas!

13.Ko es Tev aizmirsu pajautāt?

Nu jau būs gana…

Ivaram jautājumus uzdeva “zieminieku tēvs“ Indulis Peilāns